Tātad jau vairākus gadus Danger.lv trakeris man ir diezgan svēts. Esmu tur VIP jūzeris, par nelielu nopelnu – kaut kad sen taisīju denger blogu un par to arī izpelnijos.

Vienmēr trakeris ir asociējies ar daudz filmu rip’iem latviešu valodā un daudz labas mūzikas. Pat mans sencis lietoja/lieto dangeri un liek tur iekšā savas izlases. ;)

Tātad runājot par tēmu, šodien pamanīju, ka Danger.lv ir atgriezies. Zem cita vārda, cita veidola, bet ar tiem pašiem lietotāju datiem un forumu.

Danger.lv mājas lapā virmoja teksts: Jaunums! Danger.lv lietotāji savus kontus var izmantot saitā http://inperil.net, ja esi aizmirsis savu paroli spied šeit, lai saņemtu jauno paroli uz epastu.

Tad nu lūk, momentāli aizgāju paskatīties, kas tad īsti tur notiek. Patiešām viss strādā, jauns dizains, bet viss pārējais ir pa vecam. Jūzeri, torrenti. Viss notiek, stuffs ir the same.

Intereses pēc paskatijos kur tad Danger hostējas tagad, jo stipri šaubījos, ka tas varētu būt Latvijā.

Tātad danger jaunais hostings ir http://www.leaseweb.com/, kas fiziski atrodās Amsterdamā. Un laikam paketi dedicated server, par 69 eirikiem mēnesī (bet pat hostinga paketes izvēli, tas ir tikai mans minējums).

Patiesībā tāda attieksme man patīk. Nepadoties un turpināt darboties izvairoties no Latvijas likumdošanas un simts reketu organizācijām, kas “bezpriģelīgi” “liek” slēgt visu pirātisko pēc kārtas, pats galvenais, ka viņi visi to dara neatbilstoši likumam, vismaz 80% gadījumos noteikti.

Tāk un tagad viens tāds maziņš mīnusiņš, kas man nepatīk jaunajā danger’ī aka inperil’ā. Dizaina krāsas… Tās noteikti vajag mazliet pamainīt uz citām, jo acīm nu nav patīkami skatīties uz melno burtu krāsu, kad fonā ir tumši zilgan-zaļa krāsa. Bet nu tas ir mazsvarīgi, pats galvenais ka trakeris ir up, stuffs ir pieejams un visas organizācijas tagad dengerim vairs nespēj un nespēs izdarīt neko. Jo tam nav nekādu saistību ar Latviju ;)

So šis ir kārtējais pierādījums, ka pirātismu neviens neiznīcinās nekad, jo pat Latvieši saņemās un atrod risinājumus, lai varētu turpināt griezt diezgan nozīmīgas vietnes. Out of dee cee plus plus, back to trackers!

Big ups!! :)

Šodien ar zaķi kopā aizgājām uz kinīti, filma – Nedzimušais (Unborn). Treileri varam noskatīties tālāk…

Tātad filma bija pat ļoti interesanta. Pavisam vienkāršā ziņā… Sākot skatoties filmu, visas tās laikā visu laiku kaut kas notiek un nav ne mirkļu kad būtu garlaicīgi, vai arī bezjēdzīgi piecu minūšu dialekti. Pat tad kad filma beidzās biju mazliet šokēts, jo likās wow… kas tad nu, tik ātri beidzās? Nemaz tik īsa viņa nebija, iet pusotru stundu, kas ir tīri ok priekš filmas, šausmes. Dīvaini man, bet pat dažos brīžos mazliet saraustijos, bet tā man gadās tikai kinīšos, kad esmu atspiedies pret začuku un pilnībā relaksējies. Mājās uz monitora nekad nav bijis baisi skatīties filmas, jo tajās vietās kad kaut kas pēkšņi un negaidīti notiek, nav mīzīgi, jo monitors nav pietiekoši liels, lai varētu kaut kādā veidā pārsteigt.

So, ja kādām nav žēl kapeikas, noteikti iesauku aiziet uz šo filmu. Sižets arī bija tāds savdabīgs. Par viņu vairāk var palasīt šeit.

Tad vēl viena interesanta lieta karājās uz sirds. Šodien atnākot mājas, ieslēdzot skaipu atnāca tāda diezgan interesanta ziņa, no paziņas, kas paretam ielūkojas manā blogā.

[22:56:56] “Paziņa” says: Palasiju tavaa blogaa, bet iisti nesapratu vai tu vel ar vinu esi kopa?

Pēc šī tekstiņa biju mazliet apjucis. Laikam pārāk dziļi un “daiļradīgi” būšu spējis rakstījis savas pārdomas, tā ka mani var tik jauki pārprast. Ahh, un te arī var piebilst tādu vienu diezgan nozīmīgu piebildīti… mēs neesam kopā, mēs esam viens vesels.

Jā un apēdu tiko garšīgus kartupelīšus, ar labiem salātiņiem + vistiņas gabaliņiem. Tagad lēnām plānoju aiziet vēlreiz uz virtuvi, uzēst tam visam pa virsu mazliet kaut ko, uzpīpēt un tad laikam jādodas gulēt.

Kaut kā, pēdējā laikā maz sanāk skatīties filmas, seriālus tieši vakarā, kad esmu viens un ir foršākais klusuma brīdis, vienkārši iepatikās iet agrāk un ilgāk gulēt. Nesaista man vairs divi, vai četri no rīta, lai ietu gulēt, ar 5 seriāla sērijām galvā.

Pirmo reizi man ir iespēja rakstīt blogā neizmantojot nevienu no web pārlukiem. Patiesībā par tādu iespēju es domāju jau diezgan sen – atver noteiktu programmu, ieraksti rakstu, spied publish un viss notiek, dati tiek nosūtīti uz serveri un publicēti blogā.

Tātad programma saucas Zoundry Raven. Ir ļoti un ērti rakstīt, piedevām iespēja par to, ka kaut kas ar wordpress dashbordu varētu notikt ne tā, kā vajag arī pazūd. Cik gan reizes nav gadījies tā, ka rakstot kādu garu rakstu pēkšņi notiek nelāga lieta – firefox nokarās un otru reizi rakstīt to pašu vairs nav vēlmes.

Tad nu lūk varbūt arī citiem pats wordpresa dašbords varētu likties pārbāzts ar daudz nevajadzīgām lietām. So tad rekur ir skrīn no jauka risinājuma, ko laikam var dēvēt par – desktop blogging tool.

Šādi lūk izskatās ērta un vienkārša blogu ierakstu veidošana. Varbūt es esmu novecojies un izrādās, ka šādu stuff lieto katrs otrais blogeris, tad atvainojos – esmu uz mēness dzimis, bet ja nē – tad vēlu ērtāku blogošanu.

Ne vienmēr ir nepieciešams browzeris, lai ierakstītu kādu savu ašo pārdomu, piedzīvojumu vai atklāsmi.

Noteikti ka arī uz linux ir kaut kas tamlīdzīgs pieejams, so linux jūzeriem, kā jau pieņemts atliek vien pagūglēt, ja protams ir interese pēc tā… ;)

uhh, skatos vakardiena ir bijus tāda “pasāpīgā” :D Es domāju man vajadzētu vainu mazliet mazāk dzert, vai arī netuvoties kompim, kad slīpēt man izdodās vareni labi.

Bet patiešām brīžiem visas sīkās “problēmiņas” var noslīcināt kaut kur.

Es gan gribētu zināt, kā man vakar izdevās ierasties mājās, jo ceļu uz mājām es patiešām neatceros. Un es nesaprotu, kāpēc man nevarētu būt tik pat “kruts” miegs kā citiem. Kāpēc citi vakarā izdzerot daudz šņabja, alus – nākošajā dienā guļ līdz diviem dienā un “mirst” nost. Man tā nav. Es pieceļos plkst. 9 no rīta, aizmigt vairs nesanāk, jo miegs nenāk. Padzeros, paēdu un atkal esmu svaigs. Tikai varbūt to visu vēl varētu uzlabot rīta cigarete pie kafijas, tikai žēl ka vakar mistiski visas izpīpēju.

Tagad fantastiski būtu iedzert aukstu užavas tumšo no kausiņa. mmmm! jā… un cigarete :)

Starpcitu labs aforisms,

Dodiet stiprus dzērienus tiem, kam draud pazušana,- un
dodiet vīnu noskumušām sirdīm, lai viņas dzer un aizmirst
savas ciešanas un neatceras vairs savu nelaimi.
– Salamans

Fonā: Gustavo & Quarks – Pohas (Perfekta dziesma, kas atspoguļo dažus “sāpīgus” rītus).

Brīžiem man šķiet ka es salūzīšu, es vairs nevieru izturēt un paciest, ka attieksmi pret mani brīžiem vairāki cilvēki tik ļoti maina. Tas ir mazliet abidna to abzināties, jo es to viss mazāk esmu gaidījis. Pēc ilgiem laikiem es jūtos kā nolādēts pacančiks, kam vienīgā doma prāta ir kārtīgi piedzerties, nedomājot par rītdienu, nedomājot par neko. Es tik ļoti cenšos un centos dzīvot tā lai viss būtu patiešām jauki, bet atbalstu no otras puses man dod retāk. Es redziet esot tas mega super kaitēklis visiem, jomajo bendēju dzīvi visiem, ļaunais velns bezmazvai. Man riebjas, kad es vienmē esmu tas pirmais, kas cenšas visu uzlabot, radīt jaukus mirkļus, bet tajā pašā brīdī pretējā puse to nemaz nevēlāš pamanīt. I da fuck it.

Brīžiem pat šķiet, ka manu cenšanos būt labākam, nevienam pat nevajag pamanīt… un tas ir abidna zināt, to ko tu dari, bet no citām pusēm redzēt pilnīgi pretējo. Patiesībā da pohuj no kā to dzirdēt, par pārējiem ir dziļā vienaldzība, bet ja tu to dzirdi no dažiem citiem, no kuriem tu to negaidi dzirdēt, tad tas ir sāpīgi – un rodas vēlme izārdīt kaut ko.

Kāpēc šī diena neizdevās tā, kā es to gribēju un tā, kā es pat darīju, lai viņa būtu pjorfekt. Ai… Tur jau nav ko vainot – iemesls esmu es. Un to rovna apgalvo vairāki cilvēki. A vai mani tas interesē? Es pat šodien darīju to ko ikdienā parasti nedaru. Es darījot to, kas interesē citiem nevis man, bet to pamanīja tikai uz brīdi.

Jau kādu laiciņu sanāk lietot kādu jauki tūli uz mājas kompja. Saucas viņš rocket dock, kas laikam ir kaut kas līdzīgs Windows Vistas tūļiem, bet fuck whatever, es viņu jūzujo uz sava windows xp sp3 performance edišena un jūtos laimīgs par to, ka man tāds ir.

Labi ko tur daudz runāt, rekur video par to, kas tad īsti ir tas zvērs…

Pats labākais ir tas, ka viņš praktiski neko no resursiem neēd un konfigurācijā ir iespēja mainīt ikonu kvalitāti, kas arī protams ietekmē ātrdarbību pašam tūlim.

Pats labākais, ka visas “minimized” ikonas uzreiz aizlido augšā uz tūli, kas rada patīkamu un ērtu browzēšanu pa kompi. Ja ir vēlme var uzlikt arī “Shutdown” un “restart” ikonas. (Bet tas protams ir mazāk vajadzīgs) ;)

Tātad lietoju jau kādu mēnesi un es vairs nespētu iedomāties browzēšanu pa windōzi, bez viņa… rada atkarību :)

System Requirements:

• Windows 2000/XP/Vista
• 500Mhz or faster CPU
• 10MB RAM free

Please note that Windows XP x64 Edition, Windows Vista 64-bit Editions, and alternate shells are not supported.

http://rocketdock.com/

Šķiet ka es dažreiz iegrimstu pilnīgā sviestā, jo negribīgi man to pašam gribās. Es laikam dažreiz aizmirstu apjaust un saprast to, ka man ir perfektākās attiecības, kādas es jebkada esmu redzējis un kur nu vēl pats izjutis. Tikai dažreiz es sastādu problēmas tajās, meklējot vainu kaut kur, kur tās patiesība nemaz neesot (to man ieskaidroja, tas nav mans viedoklis).

Bet patiesībā šim te skaidrojumam es nevaru nepiekrist, jo es patiešām jūtos pavisam laimīgs kopā ar šo te jauko cilvēku. Man viss ir, nekas netrūkst, laikam tas ir iemesls dažiem, tiesa gan bezjēdzīgiem strīdiņiem (jo nu nav taču kruta, ja viss ir perfekti). Patiesībā es meloju. Es gribu visu mazliet savādāk, es gribu lai viņa mani saprastu mazliet vairāk (zinu, ka viņa grib tieši to pašu). So jāmeklē iespējas, idejas un jāmaina mazliet attieksme vienam pret otru – tā lai patiešām tas perfektums pastāvētu un nekādīgi netiktu salauzts. Jo patiesībā ir labi, kad viss notiek pats par sevi, pēc lielām savām vēlmēm, nevis pieradumiem kaut kam. Katru dienu taču var kaut vai darīt 1/1 vienu un to pašu, ja reiz ir vēlme tikai kaut vai pēc blakus būšanas, tad nevajag neko citu – un tas ir pjorfekt.

“Ir taču grūti saprast kur un kā lietot “milionu” kas ir iegūts, zaudējot cerības par to, ka to var iegūt. Vajag laiku, lai saprastu, kā pareizi un kur to lietot, jo arī laime ir piedzīvojums, kur nepietiek tikai izdzīvot, bet vajag arī mazliet saprast kā to darīt. Bet brīžiem pat ar saprašanu var nepietikt, tad vajadzētu būt vienkārši patiesiem pret sevi un “milionu”" (Autors: es)

Patiesībā man brīžiem (patiesībā pat ļoti bieži) gribas būt daudz labākam pret viņu, kaut vai tikai tāpēc, ka viņa man ļoti daudz ko nozīmē un ceļš kas ir gājis līdz viņai nav bijis viens no “gludākajiem”. Man ne mirkli nav jādomā par to, ko es varbūt esmu zaudējis, jo patiesībā es neko neesmu zaudējis, tikai ieguvis kaut ko, kam nav pat īstu definējumu, bet zinu… tas kas ir man ir perfektākais un burvīgākais, kas ir noticis ar mani.

Pat tās vērtības kas agrāk man bija ļoti dārgas, nu jau sen ir bezvērtīgas, jo man ir pietiekoši daudz iemeslu, lai tas tā būtu. Un viņa zin.. viņa visu perfekti zin un tas ir forši.

It’s just a hard day… Jā dieniņa šodien bija traka, ne tāda, kā biju cerējis, domājis un gribējis. Bet trakums rada daudz dažādu pārdomu…

Un perfekta dziesma nobeigumam un “slīpēšanai” gulēt…

Pirmo reizi mūžā uzrakstot 890 vārdus, es tos izdzēšu – jo sapratu, es nevaru teikt to ko es domāju, jo mani nesapratīs. Un tā ir full procentu skaidrība.

Es visu mūžu esmu bijis tas labvēlis, kas uzņemās citu vainu, vainojot sevi par to. Un man pēdejos sešus gadus tas fantastiski izdodās. Tikai žēl, ka paši vainīgie (nu tie, kas man, manu mazo sirsniņu lauž) nekad nesapratīs, ka viņi ir “full lohas people”…

Ja es būtu psihiatrs apvienots ar psihologu, tad es varētu 80% cilvēkus nosaukt par pilnīgiem garīgi atpalikušiem dauņiem. Man pietiek ar 18 gadus redzēto un piedzīvoto. 99% cilvēku ir pilnībā tie paši “vijobi”, kas man liekas slimi un nesapromi un ir man, bet es tos pats šajā super dzīvītē nepielietoju.

Un nevienam paskaidrojumus nekādus nesniedzot… es kārtējo reizi esmu veiksminieks, jo mana sirsniņa pēc vairākiem mēnešiem atkal ir saulauzta – un tas sirds lauzējs protams es esmu es pats (nu bļin, es taču nevaru teikt savādāk).

Starpcitu te nav nekāda sakara ar mīlestību un manu īsto un vienīgo, pasakaini burvīgo un līdz galam neizprasto.

Es kaut ko ļoti vēlējos, kādus piecus, vai arī mazliet vairāk gadu. Kad negaidīti tas pie manis atnāca un es nopratu, sapratu – kas tas būs tā visu laiku, biju afigena kruts vecis, apmierināts un priecīgs – bet kad mana punķa tapša dotais sāk pazust, tad manas filozofijas par perfektumu sāk mirt. Es zinu ka nekas nenomirs, viss būs okey, bet arī par to sūda vienu procentu dažreiz vajag padomāt. Jo nejau sekas kādam traucē, bet ideja un filozofija par to, kāpēc tas procents zūd. Kur ir vaina? Vai vispār tāda ir?

Es apsolos nošauties ja tuvāko 20 gadu laikā piedzims kāds cilvēks, kas būs savādāks, kā citi – bet ne tik filozofisks kā es, cilvēks kas apstiprinās to, ka nevienam nav rakstura, pat tev (kas lasa šo debīlo “šizofrēniju”) vismaz, kā minimums reizes 50 gada laikā pazūd viss, kas ir tavs. Jo tevi vai nu iznes morāli, vai arī tu pats/pati iznes sevi.

Ai nu man tak pohuj. Tāpat es zinu, ka manus vārdus neviens nesapratīs, pat gribēdāms – jo tikai un vienīgi es pats zināšu to, kāda tam visam ir jēga…. Ehh, ja vien es mācētu savas domas aprakstīt daudz vienkāršāk – tipa trīs teikumos, ikdienišķā cilvēku valodā, tad es patiešām būtu laimīgs un teiktu, ka man ir kaut kās talants.

Beidzot filozofēt un paklausoties labu mūziku es kārtējo reizi daudz ko jaunu apzinos. Ehh.. es esmu noilgojies pēc  trakas kaisles, kaisles ik dienu, nedomājot par to, vai gribās, vai vajag… bet vienkārši iekarst kopā ar viņu…

Posted in Mūzika, Pretīgi, Pārdomas, Sex ]]> http://renards.wordpress.com/2009/03/25/love-system/feed/ 1 Renards http://renards.wordpress.com/2009/03/24/da-nu/ http://renards.wordpress.com/2009/03/24/da-nu/#comments Mon, 23 Mar 2009 22:52:13 +0000 Renards http://renards.lv/?p=790 ]]>

Būtībā man jau ir apnicis rakstīt par to, cik forši, vai arī neforši ir ārā. Tas laikam tāpēc, ka vienu dienu ir forša saule, pavasara noskaņas, otru dienu ejot vēlu vakarā, mājās, es saprotu, ka sāku salt kā prusaks un ka līdz īstam “pavasarim” vēl ir tālu… Kur nu vēl par ziemu domājot!

Bet nu tas viss patiesībā ir daudz maz masvarīgi, jo gan vasaras, gan ziemas ir katru gadu, un nekas bļin tur nemainās un nemainīsies, so tas nav nekas tāds, ko būtu vērts pieminēt ik dienas.

Labi runa ir par kaut ko citu… Man “zakaļibala” sēdēt bez darba, laikam tomēr mazliet nopietnāk jāpievēršās pie darba meklējumiem un vispārigi pie sevis un saviem panākumiem. It kā mani apmierina arī šī brīža situācija, taču viņa ir samērā nožēlojama, jo kas gan ir cilvēks, kas līdz galam pats sevi nevar nodrošināt un rūpēties par savu neatkarību no citiem? Vienkārši situācija ir tāda, ka man viss ir… Viss atskaitot neatkarību, kas manā uztverē ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. Patiesībā man ir apnicis teikt, domāt un rakstīt par to, ko vajadzētu, ko es gribētu – beigu, beigās neko, no tā nedarot!

Šodien laikam man bija pietiekoši spēcīga saruna ar kādu cilvēku, kas lika man noprast un saprast, jau sen saprastu – taču šoreiz ne tikai saprast, bet arī likt sev to labot. Ja es agrāk varēju būt par sevi augstās domās, būt izvēlīgs pēc velna un darīt teju vai visu, kas ienāk prātā, tad šoreiz ir pienākuši laiki. Nekad nebiju domājis, ka es spētu regresēt. Patiesībā es nekur neslīkstu un sliktāks nepalieku, esmu aizvien tas pats, tikai gatavs darīt to, ko nekad agrak nebūtu darījis. Varbūt agrāk manu izvelību radīja dzīve, kas nemotivēja uz neko. Tā bija dzīve kad nebija cilvēks blakus, ar ko vajag un es dalos pilnībā ar visu, nebija cilvēks kas mēģinās morāli “stumdīt” uz pareizajām pusēm.

Bet viena doma un apziņa paliek un ar katru dienu apstiprinās ar vien vairāk – dzīve patiešām spēj izmainīt daudzus uzskatus un mainīt, atņemt daudz un dažādas iespējas. Citreiz šķiet, ka nejau dzīve man kaut ko atņem, vai dāvā – to daru tikai un vienīgi es pats. Starpcitu labu lietu šodien draudzene atgādināja, par to paldies viņai. Ja ir mērķi, vai mērķis, tad nepietiek vien ar to, ka par to tiek domāts un teikts – jā es to sasniegšu. Par mērķi ir jācinās un jāiet uz viņu, nevis jāsēž un jādomā, nē nu jā… pienāks brīdis un es visu fantastiski sasniegšu. Galu, galā ikdiena nav ikdiena, ikdiena ir daļā no tā, kas ir jāpiedzīvo, jāsasniedz un daļā no tā, kas patiešām ir vajadzīgs. Katra ikdiena nevar būt atpūta, piedzīvojumi un labi mirkļi (lai gan tas ir kruta protams nedarīt neko, ja daļēji viss jau ir), bet vai pareizi?

Starpcitu… nav kādam kāds darba piedāvājums?

Jau otro dienu pēc kārtas sanāk celties diezgan agri, bet abi šie rīti ir ļoti veiksmīgi. Tas viss laikam tāpēc, ka beidzot no rītiem kārtīgi spīd saulīte, tāda riktīga pavasara saule.

Un ja jau vakar varēju uz balkona, kur saule spīd virsū, iet pīpēt ar uzvilktu t-kreklu, bez jekas, jo patiešām nebija pat auksti, saule pat mazliet svilināja… Bet nu jā ar pavasara sauli nedrīkst aizrauties, jo viņa taču ir mānīga un cik reizes neesmu apslimis pavasaros, nepareiza apģērba biezuma dēļ.

Bet nu fūuuuk it. Jādodās uztaisīt savu rīta kafiju, jāuzpīpē rīta cigarete un diena pa īstam sākās. Uhh, un es pat zinu, kur es došos pīpēt savu rīta cigareti… tieši tur, kur tagad saulīte spīd – balkoniņš.

Dažreiz kādai bilde ir kāda ļoti nozīmīga vieta, šoreiz tā ir kāda pavisam neierasta un to laikam saprast būtu grūti saprast, jo šeit nav nekāda sakara nedz ar lmt, nedz ar limitiem, bet ar k-ko citu!

Bildes kas salauž vairākas cerības, bilde kas liek atteikties, bilde kas liek saprast pašas bildes iemeslus, kas nav no tiem patīkamākajiem, bilde, kā bilde… Bet kas tad nu?

Brīžiem domām un vārdiem nav īpašu paskaidrojumu, tāpat kā tai serdej, kas mētājās uz galda – ko viņa tur dara, man nav ne jausmas, jo viņai “itkā” vajadzētu atrasties miskastē un pēc tam kaut kur sapūt. To sauc par vienmuļu atrašanos kaut kur. Nav taču nekādas starpības kur, miskastē, domās, apziņā vai vēl kaut kur.

Brīžiem es pats sevi noskaņoju uz kaut ko patiešam interesantu un “patizlu” un pats nekādi nespēju tam atrast iemeslu. Iespējams tā ir kaut kā nepieņemšana, es nespēju pieņemt to, ko vajag pieņemt un uzstādu sev tik pat “patizlus” principus un viedokli. Tas ir tas, no kā ar steigu vajadzētu sākt atturēties, bet nepietiek tikai ar apziņu, ar neko nepietiek. Kad es domāju par to, kas  tad īsti notiek – es zinu ka domas nebūt nav tās pareizās, bet viņas ir un nepazūd. Taču serde uz galda vēljoprojām stāv un man ir vienalga uz viņu, jo es pats viņu apēdu… Bet kur tad paliek miskaste? Nu kur viņa sasodīts ir?

Viss ir atkarīgs no manis, tikai no manis – ja es vēlos serde tiek iemesta tur kur “itkā” vajag, ja nē, tad lai pūst uz galda. Un tas pats laikam ir ar manām domām, tur nevajag paskaidrojumu…

Vienvārd sakot, es bieži vien izdaru, vai pasaku patiešām debīlas lietas, kurām paskaidrojumu pats īsti nemāku rast, jo man viņas vienkārši nepatīk – tās saucamās “lietas”.

Labprāt dotos uz psiheni un runātos ar visiem cilvēkiem pēc kārtas, ar tiem, kas tur atrodās jau ilgāku laiku. Tas man palīdzētu, tikai nezinu kā.. Tas rastu iespēju uzzināt daudz neuzzinātu lietu. Bet ir tāda “štelīte” – ko neuzzināsi, par to pats ar laiku uzzināsi, ar neviena cita palīdzību, jo dzīve nav komentārs, vai nots – dzīve katram ir savs šedevrs, ko katrs var izveidot un labot pa savam prātām un tiem, kas to nemāk darīt, laikam neveicās un ļoti vēlpietam.

Skatos es uz bomžiem – ir man žēl viņus, dzīvē ir bijis kaut kas tāds, kas spējis salauzt un padoties tā pa īstam. Bet nu kāpēc vajag padoties? Tā nav izeja, tas nav risinājums un tas nenes neko labu, tikai apstāšanos kaut kur, iespējams normālā dzīvē.

Labi nav normāli man te sēdēt pusnaktī un murgot nesaprotamas lietas, kuras saprotu un iztēlojos tikai es pats. Vienkārši garīgais ir mazliet jocīgs un atradu veidu kā to izpaust kaut kādos vārdos.

Ir tādi pastūlbi vārdi – “Vajadz dzīvot, nevis eksistēt”. Es tos noliedzu, jo ne tikai vajag dzīvot, bet IZDZĪVOT un saprast pilnībā visu, ja nevar visu, tad vismaz lielāko daļu ir nepieciešams.

Nekas nenotiek spiestā kārtā, viss pats nāk no sevis. Un tik ļoti ir svarīgi uztvert nepieciešamo, nevis galveno, no tā visa, kas dodās pie katra no mums.

… un kā jau es teicu – Laime – tā nav dzīve bez rūpēm un skumjām, laime – tas ir dvēseles stāvoklis.

Posted in Pārdomas ]]> http://renards.wordpress.com/2009/03/21/soreiz-bez-virsraksta-jo-man-nav-idejas-tam/feed/ 1 Renards limits http://renards.wordpress.com/2009/03/19/maksliga-saulosanas/ http://renards.wordpress.com/2009/03/19/maksliga-saulosanas/#comments Thu, 19 Mar 2009 15:14:12 +0000 Renards http://renards.lv/?p=777 ]]>

Kaut kad nesen savā mini blogā jau ierakstīju, ka došos pavisam drīz sauļoties uz solāriju, pirmo reizi savā mūžā (katram pienāk pirmā reize).

Tātad šodien biju salonā pludmale.lv, tātad par pirmajiem iespaidiem…

No sākuma biju mazliet satraukts, jo kā nekā pirmā reize, neko no tām lietām nesapratu. Māsai tieši šajā salonā ir atlaižu karte, so man mazliet paveicās ar atbalstu, jo māsa strādā blakus tam salonam un normāli sanāca aiziet ne vienam, jo sanāca arī draudzeni paķert līdzi, lai nebūtu man garlaicīgi.

Pirmie iespaidi ieraugot to agregātu, kur man būs jāguļ bija tīri ok. Izģērbos, iesmērējos ar krēmu un aidā iekšā… Start podziņa un viss notiek. No sākuma mazliet nobijos, no tā gaisa kas pūta virsū… Bet pēc tam man viņš patika, jo es iedomājos, ka atrados karstā vasaras dienā jūrmalas pludmalē, spīd spaule un ir silts vējšs. Tik ļoti labi atslābinājos…

Pēc solārija sapratu – es tur došos bieži, vismaz 2-3 reizes nedēļā, pirmkāt iegūšu sejai nepieciešamos vitamīnus, otrkārt kārtīgi relaksēšos un trešais protams ir solārija pamat ideja – iedegums. Jābut tak uz vasaru mazliet brūnam.

Starpcitu apkalpošana šajā salonā bija ļoti jauka un visu ļoti labi apskaidroja + beigās apvaicājās, kā patika…

Es protams saprotu, ka tas ir jauki, tā saulīte ir tīri smuka, bet kur tad ir pats pavasaris? Vai par pavasari divus gadus pēc kārtas sauc – pļuru un netīras  ielas? Bet nu jā, kas officiāli, tas officiāli – būtu jau pavisam jauki, ja pēc tam divām dienām notiktu pasaules brīnums un te pēkšņi Latvija pārvērstos par saules ieņemtu pilsētu… Bet sapņot man ir apnicis.

Labāk nedomāt par to, aiziet uzcept sev kartupeļus un iegrimt domās par to, kāds būs mans rītdienas pirmais apmeklējums uz solāriju. Starpcitu sākšu iet uz solāriju, jo ādai trūkst mazliet vitamīnu un kosmoteloģe man to ieteica.

Starpcitu runājot par solāriju, agrāk (laikam arī vēljoprojām, neesmu tā īsti informēts), bija Rīgā uz mūkusalas ielas bija ūdens atrakciju parks – “Akvalande” un es sīks būdams uz turieni bieži gāju, jo māte vienā no tās firmas veikaliem bija vadītāja, so dabūja man katru wēkendu ielūgumus. Tas bija tad, kad nekāds līvu akvaparks vēl nebija, bija tikai NEMO un vēl daži mazi baseiniņi. Tātad, atcerējos ka Akvalandē bija sauļošanās zona, ar tām speciālajām lampām – tad nu tur man pirmo reizi sanāca tā mākslīgi pasauļoties. Bet nu es stipri šaubos, ka tās lampiņas deva kaut kādu effektu, drīzāk tā bija vietiņa cilvēkiem kur relaksēties un izbaudīt siltuma priekus, iedomājoties, ka atrodamies super kūrortā. Pheh.

Ehh, toreiz vēl tur teritorejā bija Firmas darbieniku kafūzis, kur viņi gatavoja ēst, kā kafūzī, tikai bez peļņas. Pietrūkst man to laiku, kad milzīga frī kartupeļu porcija maksāja divdesmit santīmus un maizes zupa 40 santīmus. Tie abi bija mani iemīļotākie ēdieni toreiz. Pheh, sanāca par latu pieēsties tā, ka ilgi negribējās. A tagad ko tu par latu paēdīsi? Pat frī porcija normāla nesanāks. Bet nu jā… tas bija sen, kāds 2002-2003 gads..

Kādā sakarā atkal snieg sniegs? Esmu mazliet sašutis, te tev nu bija pavasarītis bļe! Tādās situācijās es privātmājas vietā gribu dzīvokli un teikt sētniekam labrīt, kad viņš tīra sniegu :(

Bet tas nav pieklājīgi ir 17. Marts un snieg sniegs. Ehh, es jau vakar dodoties mājās pie sevis prātoju – “o kruta, sniegs gandrīz jau visur nokusisis, beidzot vairs nebūs un vasara pamazām varēs sākties”. A figu bļin!

Papildināts: Starpcitu, es nemaz nedrīkstu sūdzēties, jo intereses pēc palasīju, kas pagājušo gadu darijās ap šo laiku – uz uzdūros uz to, ka 26. martā normāli ārdās sniegs.